Savvaļas pieradināšana: meklējot ideālu kadru ar piedzīvojumiem ārā

Neatkarīgi no tā, vai dodaties pārgājienos uz kalnu virsotnēm, braucat ar kajaku pa ezeriem vai peldaties brīvā dabā, sporta aktivitātes brīvā dabā piedāvā plašu iespēju pasauli fotogrāfiem ar bezbailīgu sirdi.

Viena šāda radoša personība ir Anna Blekvela (Anna Blackwell), Lielbritānijā dzīvojoša piedzīvojumu meklētāja, attēlu veidotāja, rakstniece un lektore, kuras darbība plaukst, piespiežot sevi pārkāpt robežas, — būtībā viņa to ir attīstījusi par savu karjeru, uzņemot attēlus un video vadošajiem brīvdabas sporta zīmoliem, tostarp “Lowe Alpine” un “Peak UK”. Viņas pārsteidzošie piedzīvojumi ietver 1000 jūdžu nostaigāšanu vienatnē pa Francijas un Spānijas senajām svētceļojumu vietām, 4000 km ar kajaku cauri 11 valstīm un piecām galvaspilsētām, kā arī uzkāpšanu Tūbkala kalnā, kas ir Ziemeļāfrikas augstākā virsotne.

“Vienā no saviem agrīnajiem piedzīvojumiem sāku fotografēt un rakstīt emuāru — galvenokārt tāpēc, lai draugi un ģimene varētu redzēt, kā man iet tālajā pārgājienā,” stāsta Anna, kad viņai jautā, kā hobiju pārvērtusi par profesiju. “Es to turpināju dažus gadus, daloties savos piedzīvojumos tiešsaistē ar attēliem un tekstu, un es ieguvu atzinību. Drīz vien par saviem piedzīvojumiem stāstīju pasākumos, festivālos un arī uzņēmumos un skolās. Tad es sāku vērsties pie zīmoliem, lai sadarbotos ar tiem savos gaidāmajos ceļojumos, un pamazām man izdevās iegūt pietiekami daudz ienākumu no fotografēšanas, rakstīšanas, piedzīvojumu filmu veidošanas, lekcijām un sociālajiem medijiem, lai padarītu to par pilnas slodzes darbu.”

Annas pēdējais pārgājiens un ceļojums ar teltīm aizveda viņu un viņas partneri Semu un suni Bilbo uz Anglijas akmeņaino ainavu apkārtni Dartmūras ziemeļos ar Canon EOS R6 un diviem objektīviem — Canon RF 24-105mm F4-7.1 IS STM un Canon RF 50mm F1.8 STM — kā pavadoņiem. Viņa dalās ar to, kāpēc viņai patīk doties prom no visa, sniedz noderīgus padomus par pārgājieniem brīvā dabā un atklāj, kā ar iespaidīgām fotogrāfijām aizvest mājās savus mīļākos piedzīvojumus.

Anna, Sems un Bilbo sāka savu Dartmūras ziemeļu izpēti ciematā, ko sauc par Belstonu, jo no tā bija fantastiska piekļuve klinšu smaiļu (tor) veidojumiem. Annu ir vienmēr piesaistījuši šie lielie, brīvi stāvošie akmeņu atsegumi.

“Man tā bija pilnīgi jauna Dartmūras daļa, un tā bija pārsteidzoša. Tu ej cauri šim idilliskajam ciematam un uzreiz nokļūsti tīrelī,” viņa saka. “Tas izskatījās tik dabisks un nomaļš, tieši tas, pēc kā ilgojos.

Mana aizraušanās ir pārgājieni,” viņa turpina. “Man patīk līkumot apkārt ar smagu mugursomu uz pleciem. Nav svarīgi kaut kur īpaši ātri doties — svarīgi ir novērtēt mierpilnas vietas. Mēs staigājām, tad uzcēlām telti un pavadījām nakti brīvā dabā.”

Annai patīk daba, un šī mīlestība nāk no viņas ģimenes mīlestības pret pastaigām un pārgājieniem, kā arī no viņas zviedru saknēm. “Mana mamma ir zviedriete, un es domāju, ka zviedru kultūrā ir ļoti iesakņojies daudz laika pavadīt ārā un novērtēt dabisko vidi. Es uzaugu, daudz staigājot un pētot apkārtni, un vienmēr, kad bijām Zviedrijā, mēs devāmies ar kanoe laivām, būvējām teltis un ēdām ārā. Tāpēc es domāju, ka jau no agras bērnības tā bija diezgan neatņemama manas dzīves sastāvdaļa.”

Ceļojumā uz Dartmūru Annai bija kompānija, bet bieži viņa ceļo viena pati, ieskaitot pārgājienu vienatnē uz arktisko Zviedriju 2020. gada rudenī (skatiet attēlu iepriekš). “Būtībā man ļoti patīk piedzīvojumi vienatnē, jo tā ir unikāla pieredze,” viņa paskaidro. “Esmu gājusi 10 dienas, pat neredzot nevienas pēdas. Kad esi viens, ir jātiek galā ar labajiem un sliktajiem brīžiem. Ja ir patiešām neveiksmīga diena, trūkst motivācijas un esi noguris un izsalcis, pats esi atbildīgs par to, lai to pārvarētu. Bet beigās tu zini, ka esi to izdarījis — sveiks un vesels nonācis no punkta A līdz punktam B.”

Tomēr pārgājieni ar kādu kopā var palīdzēt fotografēšanā. “Tas ievērojami atvieglo objektu fotografēšanu, jo tev jau automātiski ir fotografējamais objekts,” saka Anna. “Tas attiecas arī uz Bilbo, jo bieži vien viņš ir manās fotogrāfijās. Ja ainavā ir kāds cilvēks vai suns, tā aicina jūs turp doties tādā veidā, kā to nevar panākt ar klasisko ainavas fotogrāfiju.”

Uz jautājumu, kas bija pirmais — viņas aizraušanās ar fotografēšanu vai piedzīvojumu ceļojumiem, Anna nevilcinās dot atbildi. “Vispirms bija fotografēšana,” viņa aizrautīgi saka. “Mans vectēvs bija fantastisks fotogrāfs, tāpēc es uzaugu, šķirstot viņa fotoalbumus, un tas manī jau agrā bērnībā ieaudzināja mīlestību pret fotogrāfiju. Savu pirmo kameru ieguvu, kad man bija 15 gadu, un fotografēšanu apguvu skolā. Tomēr savus pirmos piedzīvojumus es nefotografēju. Tikai dažus gadus vēlāk es šīs lietas apvienoju.”

Annai savu pārgājienu dokumentēšana nozīmē būt elastīgai, līdzi ņemot minimālu aprīkojumu un esot radošai tā laikā. Viņa iesaka uzņemt ne tikai ainavas, bet arī nofotografēt vai nofilmēt īsus mirkļus, piemēram, mugursomas uzvilkšanu, telts mietiņu nostiprināšanu vai karstas šokolādes krūzes baudīšanu, kas, viņasprāt, var patiešām papildināt jūsu vizuālo stāstu.

“Man patīk piedzīvojumu stāstu daļa,” viņa precizē. “Es bieži esmu nomaļās vietās pilnīgi viena, bet patiesībā man ļoti patīk ar to dalīties, un fotogrāfija ir vienkārši fantastiska platforma, lai citiem pastāstītu par šo pieredzi.”

“Šajā braucienā zilās stundas laikā mēs ļoti aizrāvāmies, fotografējot lukturi uz galvas un garaiņus, kas plūst no karstās šokolādes krūzes vai ūdens, ko es vārīju, jo tas bija radošs veids, kā iemūžināt šo dienas laiku.”

Izmantojot tādas funkcijas kā nepārtraukto fotografēšanu lielā ātrumā un priekšrocības, ko sniedz bezspoguļa pilnkadra kameras Canon EOS R6 attēla stabilizācijas sistēma, nebija problēmu vājā apgaismojumā, kad Anna aizmirsa statīvu.

“Stabilizācija un 20,1 MP izšķirtspēja zilajā stundā bija fantastiska, jo patiesībā mēs aizmirsām paņemt statīvu. Izrādījās, ka mums tas nav vajadzīgs, jo kamera brīnišķīgi tika galā ar vājo apgaismojumu,” viņa saka.

Ceļojot ar vieglu somu, Anna parasti ņem līdzi vienu objektīvu, ko var daudzpusīgi izmantot gan portretiem, gan ietverošām ainavām — tādu kā izcilais, vieglais Canon RF 24-105mm F4-7.1 IS STM.

“Man patīk šāds objektīvs, jo tas piedāvā elastīgas iespējas. 24 mm fokusa attālums bija lieliski piemērots Bilbo tuvplāna kadriem, tomēr varēju to nedaudz palielināt, lai ietilpinātu kadrā dažas ainavas. Kad es dodos piedzīvojumos, es ļoti vēlos visu izdarīt ar vienu objektīvu.”

Var būt izaicinājums iegūt aprīkojumu, kas spēj turēt līdzi Annai un viņas piedzīvojumu neparedzamajiem apstākļiem.

Piemēram, nesenā slēpošanas pārgājiena laikā Somijas arktiskajā reģionā temperatūra noslīdēja līdz -22ºC. “Kad temperatūra ir tik zema, viss kļūst sarežģītāk, sākot no slēpju uzvilkšanas un beidzot ar uzkodu pauzēm,” viņa paskaidro. “Efektivitātes ziņā fotogrāfiju uzņemšana kļūst par militāru operāciju, lai rokas būtu pēc iespējas mazāk aukstumā un lai atkal varētu kustēties.”

Bet Anna ir pārliecināta, ka šādu atmiņu iemūžināšana ir tā vērta.

“Labākais, fotografējot brīvdabas sporta veidus, ir tas, ka šīs atmiņas paliek uz visiem laikiem. Es joprojām skatos fotoattēlus no saviem agrīnajiem piedzīvojumiem un precīzi atceros, kur biju, ko jutu un ar ko biju kopā. Tas ir iespaidīgi.

Manu piedzīvojumu trūkums ir tas, ka dažreiz ir nepieciešamība iegūt noteiktas fotogrāfijas. Man ir bijuši ceļojumi, kuros domāju, ka būs lieliski laikapstākļi un varēšu iegūt patiesi iedvesmojošu saturu neticamā kalnu vidē, bet faktiski 10 dienas bija lietusgāzes. Šādos apstākļos fotografēšana var būt izaicinājums, jo nevar doties mājās, lai nomainītu un izžāvētu kameras piederumus. Tu esi teltī, un nav nekādu iespēju lietas uzturēt sausas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc man patīk Canon, jo mana kamera ir tik izturīga.”

Tiem, kas vēlas paši doties neaizmirstamos piedzīvojumos, bet nezina, ar ko sākt, Anna sniedz šādu padomu: “Ja pārliecības trūkums ir šķērslis, lai jūs dotos piedzīvojumos, nekautrējieties sākt ar maziem piedzīvojumiem, ko, pieaugot drosmei, laika gaitā var pilnveidot. Piemēram, nakts brīvā dabā teltī ar draugiem, varbūt kāds kompanjons, kurš zina, ko dara, vai dienas pārgājieni uz kādu jaunu vietu, lai pierastu pie pašpietiekamības. Arī kursi ir lielisks veids, kā attīstīt prasmes un satikt jaunus draugus piedzīvojumiem. Visbeidzot — nebaidieties pieļaut kļūdas. Pat mēs, profesionāļi, ik pa laikam kaut kur kļūdāmies — kamēr tu no tā mācies, to nevar uzskatīt par neveiksmi.”

Galu galā lēciens nezināmajā būs tā vērts.

“Piedzīvojumi man joprojām ir viens no labākajiem veidiem, kā atjaunot un iegūt enerģiju. Jo īpaši piedzīvojumi vienatnē, pat ja tā ir tikai viena diena, kad izpētu kaut ko jaunu,” secina Anna. “Tie ir braucieni, kas vairo manu radošumu un apņēmību, tāpēc man tie būtu vajadzīgi pat tad, ja tas nebūtu mans darbs.”

Autors: Lorna Dokerila (Lorna Dockerill)